Par Valsts valodas likuma 10. panta otrās daļas tiesību normu piemērošanu

Valsts valodas centra ieskatā personas rakstveida pieteikums par iespējamu administratīvu pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu ne vienmēr ir uzskatāms par Valsts valodas likuma 10. panta otrajā daļā noteikto izņēmuma gadījumu, kad pieļaujama svešvalodā sastādītu dokumentu pieņemšana bez tulkojuma valsts valodā.

Atbilstoši Tieslietu ministrijas skaidrojumam (09.10.2006. vēstulē Nr. 1-10/1356-K) prasība iestādēs un tiesās pieņemt dokumentus valsts valodā kā vispārēja dokumentu iesniegšanas kārtība noteikta, lai garantētu latviešu valodas kā viena no būtiskākajiem tautas kultūras mantojuma elementiem aizsardzību un saglabāšanu, kā arī gluži objektīvu iemeslu dēļ – ja iesniegtajiem dokumentiem, kas sastādīti svešvalodā, nav pievienots tulkojums valsts valodā, iestāde vai tiesa nevar pilnībā izvērtēt tajā izteiktos lūgumus un sniegt atbildi pēc būtības. Vispārējā prasība svešvalodā sastādītam dokumentam pievienot tulkojumu valsts valodā piemērojama arī tad, ja viena iestāde pārsūta šo dokumentu svešvalodā citai iestādei. Izvērtējot gadījumus, kad dokumentus drīkst iesniegt arī svešvalodā, secināms, ka tie visi attiecināmi uz ārkārtas situācijām, kurās nepieciešama tūlītēja valsts operatīvo dienestu vai citu kompetentu iestāžu rīcība, lai aizsargātu personas tiesības, kā arī viņas mantiskās intereses, kas var tikt aizskartas kādu iepriekš neparedzētu, ārkārtēju apstākļu dēļ vai arī īstenota vai plānota likumpārkāpuma rezultātā.

Kā atkārtoti uzsvērts judikatūrā, valsts valoda ir konstitucionāli sargāta vērtība, tādēļ atkāpes no prasībām valsts valodas lietošanā piemērojamas šauri (skat. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-126/2012 13. p.; Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 2. aprīļa sprieduma lietā Nr. A-01174-13/42 12. p.).

Tātad nav šaubu par to, ka personas pieteikums par iespējamu iepriekš izdarītu administratīvu pārkāpumu neietilpst Valsts valodas likuma 10. panta otrās daļas tiesību normas tvērumā, jo ziņas par jebkādu īstenotu vai plānotu likumpārkāpumu, par kuru paredzēta administratīvā atbildība (piemēram, ziņas par Valsts valodas likuma vai Patērētāju tiesību aizsardzības likuma pārkāpumu), pēc būtības neatbilst ārkārtas situācijai, kad nepieciešama tūlītēja operatīvo dienestu vai citu kompetento iestāžu rīcība personas tiesību un mantisko interešu aizsardzībai. Proti, šādi pieteikumi neattiecas uz gadījumu, kad draudi personas dzīvībai, veselībai, mantai vai citām nozīmīgām interesēm būtu jānovērš tik steidzami, ka valsts valodas normu prasību izpildes pienākuma uzlikšana būtu nesamērīga (skat. arī Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 2. aprīļa sprieduma lietā Nr. A-01174-13/42 10. p.).

Ņemot vērā iepriekšminēto, secināms, ka personas pieteikums par iepriekš izdarītu administratīvu pārkāpumu, kura fiksēšanai un novēršanai nav jāveic nekavējošas darbības, nav uzskatāms par Valsts valodas likuma 10. panta otrajā daļā paredzēto izņēmuma gadījumu, kad pieļaujama svešvalodā sastādītu dokumentu pieņemšana bez tulkojuma valsts valodā. Tātad šādos gadījumos jāievēro Valsts valodas likuma 10. panta trešās daļas nosacījumi par tulkojuma pievienošanu valsts valodā, bet svešvalodā sastādītu pieteikumu pieņemšana bez tulkojuma valsts valodā neatbilst normatīvo aktu prasībām valsts valodas lietošanas jomā, jo tādējādi netiek sasniegts Valsts valodas likuma 1. pantā formulētais likumdevēja mērķis – nodrošināt latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību, latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā, mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas, latviešu valodas ietekmes palielināšanu Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju.