Ņemot vērā publiskajā telpā izskanējušo informāciju par ielu norādēm Kārsavā, Valsts valodas centrs sniedz skaidrojumu, ka latgaliešu rakstu valoda Valsts valodas likuma izpratnē nav uzskatāma par svešvalodu, bet gan par vēsturisku latviešu valodas paveidu, kuru valsts attiecīgi saglabā, aizsargā un attīsta. Tomēr tas nenozīmē, ka publiskajā informācijā teksts latgaliešu rakstu valodā būtu rakstāms lielākiem burtiem nekā oficiālā saziņā lietojamajā valodā, respektīvi, latviešu literārajā valodā. Tas nozīmē, ka ielu nosaukumu plāksnītēs oficiālais ielas nosaukums būtu rakstāms vismaz tāda paša izmēra burtiem kā oficiālais paralēlnosaukums latgaliešu rakstu valodā.
Valsts valodas centrs piekrīt Kārsavas novada pašvaldības norādītajam, ka Valsts valodas likums garantē latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida aizsardzību un attīstību.
Valsts valodas likuma 18. panta pirmā daļa noteic, ka Latvijas Republikā vietu nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā. Savukārt kārtību, kā šie nosaukumi lietojami, regulē Ministru kabineta 2012. gada 10. janvāra noteikumu Nr. 50 “Vietvārdu informācijas noteikumi”. Šis normatīvais akts paredz, ka katrai vietai ir oficiālais nosaukums, bet var būt arī oficiālais paralēlnosaukums (tostarp arī dialektālā formā, šajā gadījumā latgaliešu rakstu valodā). Paralēlnosaukuma lietojums nav obligāts un to var lietot gadījumos, kad nepieciešams gūt būtisku faktoloģisku, kultūrvēsturisku vai lingvistisku papildinformāciju.
Centra direktors M. Baltiņš augstu vērtē Kārsavas novada pašvaldības centienus stiprināt sava novada kultūrvēsturiskās tradīcijas, tomēr uzskata, ka risinājums būtu rodams, mainot turpmāk uzstādāmo ielu nosaukumu plāksnīšu veidolu, lai teksts latviešu literārajā valodā formas un satura ziņā nebūtu mazāks par nosaukumu latgaliešu rakstu valodā.