Ņemot vērā darba devēju atsaucību un vēlmi nodarbināt cilvēkus no Ukrainas, Valsts valodas centrs vērš uzmanību, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums paredz izņēmumu attiecībā uz darba pienākumu veikšanai nepieciešamajām valsts valodas zināšanām.
Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 16. panta pirmā daļa noteic, ka darba devējam ir tiesības nodarbināt Ukrainas civiliedzīvotāju arī bez valsts valodas zināšanām tiktāl, ciktāl tas netraucē darba pienākumu pildīšanu.
Valsts valodas centrs norāda, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 16. panta pirmā daļa piemērojama kopsakarā ar Valsts valodas likuma 6. panta otro daļu, kas noteic, ka privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarbinātajām personām valsts valoda jālieto tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību).
Valsts valodas centrs paskaidro, ka saskaņā ar Valsts valodas likuma 6. panta otro daļu privātajā sfērā nodarbinātajiem ir pienākums pārvaldīt valsts valodu noteiktā apjomā, ja to darbība skar kādu no pantā minētajām likumīgām sabiedriskajām interesēm – sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību. Jēdziena "likumīgas sabiedriskās intereses" skaidrojums pieejams šeit. Minētās tiesību normas piemērošana ir pamatota, ja pastāv likumīgu sabiedrisko interešu aizskārums. Ievērojot minēto, Valsts valodas centrs norāda, ka darba devējs nav tiesīgs nodarbināt Ukrainas civiliedzīvotājus tādos amatos, kuru pienākumu pildīšanai saskaņā ar normatīvajiem aktiem nepieciešamas valsts valodas zināšanas noteiktā apjomā. Tādējādi Valsts valodas centrs uzsver, ka, nodarbinot Ukrainas civiliedzīvotājus, darba devējiem ir jāņem vērā Valsts valodas likuma 6. panta otrajā daļā noteiktais princips. Proti, darba devēji Ukrainas civiliedzīvotājus var nodarbināt tajos amatos un profesijās, kuru pienākumu veikšana nav saistīta, piemēram, ar klientu apkalpošanu, kas ietver tiešu saziņu ar pakalpojuma saņēmēju.
Vienlaikus Valsts valodas centrs norāda, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 16. pants paredz izņēmumus attiecībā uz ārstniecības personām, farmaceitiem un taksometru vadītājiem.
Saskaņā ar Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 16. panta otro un trešo daļu aptieka, zāļu lieltirgotava vai ārstniecības iestāde attiecīgi var nodarbināt ārstniecības personu vai farmaceitu un farmaceita asistentu, kas ir Ukrainas civiliedzīvotājs, ja tā var nodrošināt profesionālās darbības veikšanai nepieciešamo saziņu (piemēram, ar tulka palīdzību), tostarp sniegt pacientiem vai klientiem informāciju saprotamā veidā, kā arī saziņu ar personālu iestādē.
Valsts valodas centrs skaidro, ka minētās tiesību normas paredz darba devējam – ārstniecības iestādei, aptiekai vai zāļu lieltirgotavai – pienākumu nodrošināt ārstniecības personas, farmaceita vai farmaceita asistenta profesionālās darbības veikšanai nepieciešamo saziņu. Tas nozīmē, ka darba devējam ir jānodrošina, ka attiecīgā informācija, kas skar likumīgas sabiedriskās intereses, tiek sniegta valsts valodā ar tulka starpniecību.
Valsts valodas centrs savas kompetences ietvaros sniedz skaidrojumu par priekšlikumu Rīgas sabiedriskā transporta 22. autobusa maršrutā "Abrenes iela–Lidosta" atskaņot pieturvietu nosaukumus ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā, kā arī šajā maršrutā izvietot informatīvos plakātus ar pieturvietu nosaukumiem gan latviešu, gan angļu valodā.
Pieturvietu nosaukumos galvenokārt ir ietverti ielu un objektu nosaukumi, piemēram, Centrālā stacija, Grēcinieku iela, 13. janvāra iela, Nacionālā bibliotēka, Priežkalni u. c.
Ņemot vērā to, ka latviešu valodas īpašvārdi, vietvārdi (t. sk. pieturu nosaukumi) angļu valodā rakstāmi atbilstoši latviešu valodas pareizrakstības normām (saglabājot arī diakritiskās zīmes), "Rīgas satiksmes" iecere pieturvietu nosaukumus atveidot angļu valodā radītu divu valodu sajaukumu. Proti, angļu valodā tiktu tulkots tikai nomenklatūras vārds (piem., "iela" utt.), savukārt īpašvārds paliktu latviešu valodas formā, nemainot locījumu. Valsts valodas centra ieskatā šāds risinājums nav atbalstāms.
Valsts valodas centrs regulāri saņem iedzīvotāju sūdzības par "Bolt" kurjeru valsts valodas neprasmi, tādēļ Valsts valodas centrs skaidro normatīvajos aktos noteiktās valsts valodas lietošanas prasības attiecībā uz kurjeru pakalpojumu sniedzējiem.
Valsts valodas centrs norāda, ka "Bolt" ir Igaunijas Republikā reģistrēta uzņēmuma "Bolt Technology OÜ" transporta pakalpojumu un preču piegādes zīmols. Uzņēmums ir informējis Valsts valodas centru, ka kurjeri, kuri sniedz pakalpojumus "Bolt Food" platformas ietvaros, nav uzņēmuma darbinieki, kā arī uzņēmums nav to darba devējs, jo kurjeri ar uzņēmumu slēdz līgumu kā pašnodarbinātās personas. Slēdzot līgumu, kurjeri iegūst tiesības izmantot "Bolt Food" platformu, lai tās ietvaros varētu noslēgt piegādes līgumus ar pasūtītājiem.
Attiecībā uz valsts valodas lietošanas prasībām kurjeriem Valsts valodas centrs skaidro, ka saskaņā ar Valsts valodas likuma 6. panta otro daļu privātajā sfērā nodarbinātajiem ir jālieto valsts valoda noteiktā apjomā, ja to darbība skar kādu no pantā minētajām likumīgām sabiedriskajām interesēm – sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību. Plašāks jēdziena "likumīgas sabiedriskās intereses" skaidrojums ir sniegts vadlīnijās, kas pieejamas Valsts valodas centra tīmekļvietnē.
No minētās tiesību normas izriet, ka pašnodarbināto personu pienākums ir noteiktā apjomā pārvaldīt valsts valodu, ja to darbība skar kādu no Valsts valodas likuma 6. panta otrajā daļā minētajām likumīgām sabiedriskajām interesēm.
Pašnodarbinātai personai, kura sniedz kurjera pakalpojumus, ir jāveic saziņa ar pakalpojuma saņēmējiem. Tādējādi, nodrošinot pakalpojuma saņēmēju (patērētāju) tiesību aizsardzību, nav pieļaujama situācija, kurā pašnodarbinātās personas nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ netiek nodrošināta pilnvērtīga saziņa ar pakalpojuma saņēmējiem.
Papildus minētajam Valsts valodas centrs norāda, ka nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu profesionālo un amata pienākumu veikšanai nosaka Ministru kabineta 2022. gada 8. marta noteikumi Nr. 157 "Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi". Saskaņā ar šiem noteikumiem kurjeram valsts valoda profesionālo un amata pienākumu veikšanai jālieto pamata līmeņa 1. pakāpē (A1). Tātad personai, kura sniedz kurjera pakalpojumus, jāspēj frāzēs un īsos teikumos sazināties par vienkāršiem ikdienas tematiem, tostarp noskaidrot piegādes adresi un citu būtisku informāciju piegādes pakalpojuma nodrošināšanai.
Saskaroties ar situācijām, kad kurjeri, sniedzot savus pakalpojumus, nespēj nodrošināt pilnvērtīgu saziņu ar pakalpojuma saņēmēju, Valsts valodas centrs aicina ziņot, norādot šādu informāciju: ziņas par pakalpojuma sniedzēju (kurjeru), ziņas par notikuma faktiskajiem apstākļiem un "Bolt Food'' platformas pasūtījuma identifikācijas numuru.
Valsts valodas centrs sniedz skaidrojumu par valodu lietojumu valsts institūciju sūtītajās aicinājumu vēstulēs, ar kurām iedzīvotāji tiek aicināti piedalīties pētījumā vai aptaujā.
Valsts valodas centrs skaidro, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums pieļauj līdztekus valsts valodai sniegt informāciju arī svešvalodā, tomēr jāievēro nosacījumi attiecībā uz informācijas pasniegšanas veidu un tās nokļūšanu līdz adresātam.
Saskaņā ar Valsts valodas likuma normām valsts un pašvaldību institūcijās gan lietvedībā un dokumentos, gan sabiedrības informēšanai paredzētā informācija, izņemot Ministra kabineta noteiktos gadījumos, sniedzama tikai valsts valodā.
Ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir vienlīdzīgas iespējas iepazīties ar Latvijas teritorijā saņemto informāciju valsts valodā. Valsts valodas likums neparedz, ka Latvijas iedzīvotājiem tiktu nosūtīta informācija svešvalodās bez viņu pieprasījuma.
Ministru kabineta noteikumi Nr. 130 noteic, ka noteiktās situācijās līdztekus valsts valodai pieļaujams lietot svešvalodu, sniedzot publisku informāciju sabiedrībai pieejamās vietās, ja šī informācija ir saistīta ar: starptautisko tūrismu; starptautiskiem pasākumiem; drošības apsvērumiem; Eiropas Savienības brīvu preču apriti; epidēmijām vai bīstamām infekcijas slimībām; ieslodzījumu vietās ievietoto ārvalstu pilsoņu tiesībām un pienākumiem; ārkārtas situācijām.
Tādējādi saskaņā ar spēkā esošajām valsts valodas lietošanas normām valsts un pašvaldību institūcijām izsūtīt divvalodu vēstules par dalību pētījumā mājsaimniecībām vai konkrētiem indivīdiem ir aizliegts, un aicinājuma vai informatīvās vēstulēs lietojama vienīgi valsts valoda. Kaut gan Ministru kabineta noteikumos Nr. 130 norādīts, ka statistiskās, socioloģiskās un medicīniskās aptaujās ir pieļaujams svešvalodas lietojums, tas attiecināms vienīgi uz pašu informācijas ievākšanas brīdi (aptaujas anketas aizpildīšanu, sarunu ar intervētāju), nevis uz informatīviem materiāliem par aptaujas norisi.
Valsts valodas centrs aicina institūcijas rast iespējas pilnvērtīgi izmantot spēkā esošo normatīvo aktu regulējumu, sniedzot sabiedrības informēšanai paredzēto informāciju.
Lai kinofilmu demonstrēšanas nozarē panāktu vienotu izpratni par Valsts valodas likuma prasību izpildi, Valsts valodas centrs sniedz skaidrojumu par Valsts valodas likuma 17. panta piemērošanu.
Saskaņā ar Valsts valodas likuma 17. pantu publiski demonstrējamās kinofilmas, videofilmas un to fragmenti ieskaņojami vai dublējami valsts valodā vai arī līdztekus oriģinālajam skaņas pavadījumam nodrošināmi ar subtitriem valsts valodā, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas. Šajā pantā minētajos gadījumos līdztekus ir pieļaujami arī subtitri svešvalodā. Subtitriem valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tie nedrīkst būt mazāki vai šaurāki par subtitriem svešvalodā.
Valsts valodas centrs skaidro, ka Valsts valodas likuma 17. pantā noteiktas prasības Latvijas Republikas teritorijā publiski demonstrējamās filmas svešvalodā nodrošināt ar tulkojumu valsts valodā. Likumdevējs minētā panta regulējumā nav ietvēris izņēmumus, līdz ar to tiesību norma imperatīvi uzliek par pienākumu ikvienam subjektam – kinofilmu demonstrēšanas tirgus dalībniekam (kinoteātrim, filmu izplatītājam, uzņēmumam, kas piedāvā filmas skatīties tiešsaistē), kinofestivāla dalībniekam, arī publiskas personas institūcijai[1] – Latvijā publiski demonstrējamās filmas svešvalodā nodrošināt ar tulkojumu valsts valodā.
No minētās Valsts valodas likuma normas izriet, ka tulkojums nodrošināms valsts valodā, ja pastāv šādi obligāti priekšnoteikumi: pirmkārt, ja kinofilmas, videofilmas vai to fragmentu oriģinālais skaņas pavadījums ir svešvalodā, otrkārt, kinofilma, videofilma vai to fragmenti tiek publiski demonstrēti (arī nekomerciālos nolūkos).
Likumdevējs tulkojuma nodrošināšanai ir paredzējis trīs veidus: ieskaņošana, dublēšana vai subtitri. Līdz ar to tiem, kuri filmas demonstrē plašākai sabiedrībai, ir iespēja izvēlēties piemērotāko tulkojuma nodrošināšanas risinājumu, attiecīgi izvērtējot tehniskās iespējas, auditorijas īpatnības un citus faktorus.
Valsts valodas centrs uzsver, ka norādītie tulkojuma nodrošināšanas veidi ir vienlīdz piemērojami. Proti, pastāv dažādas iespējas, kā nodrošināt tulkojumu valsts valodā. Piemēram, filmas oriģinālajam skaņas pavadījumam svešvalodā līdztekus nodrošināt subtitrus valsts valodā un svešvalodā vai filmas oriģinālajam skaņas pavadījumam svešvalodā līdztekus nodrošināt subtitrus svešvalodā, savukārt tulkojumu valsts valodā nodrošināt ar sinhrono tulkošanu. Valsts valodas centra ieskatā, tulkojums ir nodrošināms ikvienā no iepriekšminētajiem veidiem vai tos savstarpēji kombinējot.
Vienlaikus Valsts valodas centrs skaidro, ka, nodrošinot subtitru lietošanu, ir jāpievērš uzmanība, ka subtitri valsts valodā nodrošināmi, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas. Savukārt, ja līdztekus subtitriem valsts valodā ir arī subtitri svešvalodā, ievērojams valsts valodas prioritātes princips – subtitriem valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tie nedrīkst būt mazāki vai šaurāki par subtitriem svešvalodā.
Papildus Valsts valodas centrs vērš uzmanību, ka subtitri ļauj cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem padarīt kino vidi pieejamāku. Tāpat audio apraksts palīdz filmu labāk uztvert cilvēkiem ar redzes traucējumiem.[2] Savukārt sinhronais tulkojums palīdz cilvēkiem, kam ir grūtības uztvert rakstītu tekstu.
Valsts valodas centrs skaidro, ka Valsts valodas likuma panti ir formulēti tā, lai stiprinātu latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas. Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir saliedētas sabiedrības pamats. Tādējādi ir maldīgi uzskatīt, ka atsevišķu žanru publiski demonstrējamu filmu izrādīšana netiek normatīvi regulēta. Arī uz animācijas filmām ir attiecināmas Valsts valodas likuma normas.
Likumprojekta “Valsts valodas likums” 17. panta sākotnējā redakcijā tika piedāvāts iekļaut normu, kas noteiktu, ka pirmsskolas vecuma bērniem paredzētās filmas ieskaņojamas vai dublējamas valsts valodā. No šāda formulējuma tomēr likumdevējs ir atteicies[3], jo tas faktiski noteica, ka pirmsskolas vecuma bērniem paredzētās filmas nedrīkstētu būt svešvalodā, – tikai valsts valodā. Tādējādi norādāms, ka saskaņā ar spēkā esošo regulējumu arī pirmsskolas vecuma bērniem paredzētās filmas, tostarp animācijas filmas, kuru oriģinālais skaņas pavadījums ir svešvalodā, jānodrošina ar tulkojumu valsts valodā: ieskaņojot, dublējot vai subtitrējot.
Valsts valodas centrs uzsver, ka nav pieļaujama situācija, kad tiek publiski demonstrēta filma svešvalodā bez jebkādām iespējām saņemt tulkojumu valsts valodā.
Valsts valodas likuma pārkāpuma gadījumā Valsts valodas centrs veic kontroles pasākumus, lai aizsargātu valsts valodas lietotāju tiesības un intereses, izvērtējot ikviena atsevišķa gadījuma konkrētos faktiskos un tiesiskos apstākļus.
[1] Publiskas personas institūcija ir: 1) publiskas personas iestāde; 2) publiskas personas kapitālsabiedrība.
[2] Radīts Latvijā pirmais filmas audio apraksts cilvēkiem ar redzes invaliditāti. LSM.lv.
[3] Skat. Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas apkopotie priekšlikumi Valsts valodas likuma otrreizējai caurlūkošanai.
Valsts valodas centrs pēdējā laikā ir saņēmis vairākas sūdzības par iespējamu Valsts valodas likuma pārkāpumu apkalpojošās sfēras uzņēmumos, kuros tiek nodarbināti Ukrainas civiliedzīvotāji. Lielākoties sūdzības ir par kasieriem, pārdevējiem un klientu konsultantiem, kuri, apkalpojot klientus, nespēj lietot valsts valodu.
Atbilstoši Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā noteiktajam darba devējam ir tiesības nodarbināt Ukrainas civiliedzīvotāju arī bez valsts valodas zināšanām tiktāl, ciktāl tas netraucē darba pienākumu pildīšanu.
Valsts valodas centrs skaidro, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā ietvertais izņēmums attiecībā uz darba pienākumu veikšanai nepieciešamajām valsts valodas zināšanām ir horizontāla speciālā tiesību norma, kas izņēmuma kārtībā uz laiku līdz vienam gadam paredz atkāpes no Valsts valodas likumā noteiktajām valsts valodas lietošanas prasībām. Tādējādi, nodarbinot Ukrainas civiliedzīvotājus, jāņem vērā, ka minētā tiesību norma piemērojama tikai tajos gadījumos, ja konkrētu darba pienākumu veikšana, objektīvi vērtējot, iespējama bez valsts valodas zināšanām. Vienlaikus Valsts valodas centrs vērš uzmanību, ka darba devējam, nodarbinot Ukrainas civiliedzīvotāju bez valsts valodas zināšanām, ir jānodrošina valsts valodas lietotāju tiesību un interešu ievērošana.
Iedzīvotāji ziņo par pārpratumiem un nepatīkamām situācijām, ar kurām sastapušies mazumtirdzniecības veikalos, arī klientu apkalpošanas centros, kuros tiek nodarbināti Ukrainas civiliedzīvotāji bez valsts valodas zināšanām. Visbiežāk šādas situācijas rodas tādēļ, ka apkalpojošā sfērā nodarbinātie Ukrainas civiliedzīvotāji profesionālos un amata pienākumus veic vieni paši, proti, darba devējs nenodrošina Ukrainas civiliedzīvotāja profesionālās darbības veikšanai nepieciešamo saziņu (piemēram, pieaicinot citu darbinieku, kurš pārvalda valsts valodu, lai klientam varētu sniegt nepieciešamo informāciju).
Valsts valodas centrs atgādina, ka valsts valodas zināšanu un prasmju apjoms vismaz vidējā līmeņa 1. pakāpē (B1) ir priekšnoteikums, lai apkalpojošās sfēras uzņēmumos nodarbinātie spētu nodrošināt klientu apkalpošanu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Tādējādi Valsts valodas centrs aicina darba devējus pārskatīt uzņēmuma darba organizāciju un dalīties ar pieredzi, lai, palīdzot Ukrainas civiliedzīvotājiem, vienlaikus tiktu ievērotas valsts valodas lietotāju tiesības un intereses (tostarp bērnu, jauniešu un personu, kuras zina tikai valsts valodu).
Paskaidrojam, ka Valsts valodas centrs atzinumus par personu ierosinātajiem oficiālo vietvārdu maiņas priekšlikumiem sniedz saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 10. janvāra noteikumiem Nr. 50 "Vietvārdu informācijas noteikumi", kas nosaka centram šādu pienākumu.
Noteikumi paredz izvērtēt, vai pašreizējie oficiālie vietvārdi: 1) iekļaujas latviskajā kultūrvidē, sekmē tās vērtību saglabāšanu un attīstību; 2) atbilst latviešu valodas un Latvijas vēstures tradīcijām; 3) atbilst labiem tikumiem. Ja tie neatbilst kādam no minētajiem kritērijiem, tad ir atbalstāmi priekšlikumi par šādu oficiālo vietvārdu maiņu.
Lēmumu par oficiālo vietvārdu piešķiršanu un/vai maiņu pieņem attiecīgā pašvaldība (šajā gadījumā – Rīgas Dome), kurai centra atzinums ir juridiski saistošs.
Papildus jāuzsver, ka Valsts valodas centrs nevērtē katra ieteiktā ielas nosaukuma iederību konkrētajā pilsētas apkaimē, bet tikai un vienīgi priekšlikuma atbilstību vietvārdu informācijas jomā spēkā esošo normatīvo aktu prasībām.
Ņemot vērā pēdējā laika notikumus Ukrainā, kad Krievijas Federācijas izraisītā kara dēļ Ukrainas civiliedzīvotāji ir spiesti izceļot no savas valsts, aktualizējies jautājums par atbalsta sniegšanu tiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri ieradušies Latvijā.
Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju vairāki privātā kapitāla uzņēmumi Latvijā ir izteikuši vēlmi palīdzēt, piedāvājot darba vietas savos uzņēmumos bēgļiem no Ukrainas. Ņemot vērā darba devēju atsaucību un vēlmi nodarbināt cilvēkus no Ukrainas, Valsts valodas centrs vērš uzmanību, ka Saeima 2022. gada 3. martā steidzamības kārtībā pieņēma Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumu, kas paredz cita starpā Ukrainas civiliedzīvotāju tiesības uz nodarbinātību bez ierobežojumiem uz laiku līdz vienam gadam, kā arī izņēmumu attiecībā uz darba pienākumu veikšanai nepieciešamajām valsts valodas zināšanām.
Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 16. panta pirmā daļa noteic, ka darba devējam ir tiesības nodarbināt Ukrainas civiliedzīvotāju arī bez valsts valodas zināšanām tiktāl, ciktāl tas netraucē darba pienākumu pildīšanu.
Valsts valodas centrs norāda, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 16. panta pirmā daļa piemērojama kopsakarā ar Valsts valodas likuma 6. panta otro daļu, kas noteic, ka privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarbinātajām personām valsts valoda jālieto tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību).
Valsts valodas centrs paskaidro, ka saskaņā ar Valsts valodas likuma 6. panta otro daļu privātajā sfērā nodarbinātajiem ir pienākums pārvaldīt valsts valodu noteiktā apjomā, ja to darbība skar kādu no pantā minētajām likumīgām sabiedriskajām interesēm – sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību. Jēdziena "likumīgas sabiedriskās intereses" skaidrojums pieejams šeit. Minētās tiesību normas piemērošana ir pamatota, ja pastāv likumīgu sabiedrisko interešu aizskārums. Ievērojot minēto, Valsts valodas centrs norāda, ka darba devējs nav tiesīgs nodarbināt Ukrainas civiliedzīvotājus tādos amatos, kuru pienākumu pildīšanai saskaņā ar normatīvajiem aktiem nepieciešamas valsts valodas zināšanas noteiktā apjomā. Tādējādi Valsts valodas centrs uzsver, ka, nodarbinot Ukrainas civiliedzīvotājus, darba devējiem ir jāņem vērā Valsts valodas likuma 6. panta otrajā daļā noteiktais princips. Proti, darba devēji Ukrainas civiliedzīvotājus var nodarbināt tajos amatos un profesijās, kuru pienākumu veikšana nav saistīta, piemēram, ar klientu apkalpošanu, kas ietver tiešu saziņu ar pakalpojuma saņēmēju.
Vienlaikus Valsts valodas centrs norāda, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 16. pants paredz izņēmumus attiecībā uz ārstniecības personām, farmaceitiem un taksometru vadītājiem.
Saskaņā ar Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 16. panta otro un trešo daļu aptieka, zāļu lieltirgotava vai ārstniecības iestāde attiecīgi var nodarbināt ārstniecības personu vai farmaceitu un farmaceita asistentu, kas ir Ukrainas civiliedzīvotājs, ja tā var nodrošināt profesionālās darbības veikšanai nepieciešamo saziņu (piemēram, ar tulka palīdzību), tostarp sniegt pacientiem vai klientiem informāciju saprotamā veidā, kā arī saziņu ar personālu iestādē.
Valsts valodas centrs skaidro, ka minētās tiesību normas paredz darba devējam – ārstniecības iestādei, aptiekai vai zāļu lieltirgotavai – pienākumu nodrošināt ārstniecības personas, farmaceita vai farmaceita asistenta profesionālās darbības veikšanai nepieciešamo saziņu. Tas nozīmē, ka darba devējam ir jānodrošina, ka attiecīgā informācija, kas skar likumīgas sabiedriskās intereses, tiek sniegta valsts valodā ar tulka starpniecību.
Savukārt Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 16. panta ceturtā daļa paredz, ka Ukrainas civiliedzīvotājiem, kam ir piešķirtas tiesības vadīt transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai pasažieru komercpārvadājumos ar vieglo automobili, nav izvirzāmas prasības par valsts valodas zināšanām.
Valsts valodas centrs uzsver, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā paredzētais atbalsts bēgļiem no Ukrainas tiek sniegts bruņotā konflikta norises laikā un iepriekš minētie izņēmuma gadījumi ir spēkā uz laiku līdz vienam gadam.
Valsts valodas centrs aicina komersantus, paužot atbalstu Ukrainai un izvietojot informāciju sabiedrībai pieejamās vietās, cienīt Ukrainas valsts un ukraiņu tautas simbolus un karoga krāsas, kā arī ievērot vispārpieņemtās uzvedības normas un saskarsmes kultūru, tostarp leksikas izvēli.
Valsts valodas centrs skaidro, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums pieļauj informācijas sniegšanu gan valsts valodā, gan līdztekus valsts valodai arī svešvalodā, ievērojot valsts valodas prioritātes principu. Proti, valsts valodai informācijā sabiedrībai pieejamās vietās ir prioritāte pār svešvalodām.
Valsts valodas likuma 21. panta ceturtā daļa noteic, ka uzrakstos, izkārtnēs, afišās, plakātos, paziņojumos vai citos ziņojumos ietvertā informācija, ja tā skar likumīgas sabiedriskās intereses un paredzēta sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, sniedzama valsts valodā, izņemot šā panta piektajā daļā noteiktos gadījumus.
Ministru kabineta noteikumi Nr. 130 paredz, ka privātpersonas, publiski sniedzot informāciju, kas ir saistīta ar likumīgajām sabiedriskajām interesēm, to sniedz valsts valodā vai līdztekus valsts valodai arī svešvalodā.
Jēdziena "likumīgās sabiedriskās intereses" skaidrojums uzskaitījuma veidā sniegts Valsts valodas likuma 2. panta otrajā daļā: sabiedriskā drošība, veselība, tikumība, veselības aizsardzība, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzība, drošība darba vietā, sabiedriski administratīvā uzraudzība.
Minēto tiesību normu mērķis ir aizsargāt latviešu valodu saskaņā ar kādu no likumīgajām sabiedriskajām interesēm, saglabājot valsts valodas prioritāti pār svešvalodām. Tādējādi jēdziens "likumīgā sabiedriskā interese" uzrakstos svešvalodā, lietojot lamu vārdus un aizvainojošus izteicienus, var tikt saistīts gan ar sabiedrisko drošību, gan ar tikumību.
Valsts valodas centrs aicina neveidot spriedzi sabiedrībā un viedokļu polarizāciju un sniegt atbalstu Ukrainai citos, sociālajām normām atbilstošos veidos. Par palīdzības sniegšanas iespējām var uzzināt tīmekļvietnē: www.palidziukrainai.lv.
Pēc tikšanās ar Latvijas Hokeja federāciju (LHF) un "Optibet" hokeja līgas (OHL) komandu “Olimp” Valsts valodas centrs secināja, ka preču zīmes “Olimp”, kas rakstīta kiriliskā alfabēta burtiem, izvietošana uz komandas formas tērpiem nav Valsts valodas likuma prasību pārkāpums.
Valsts valodas likums regulē nosaukumu veidošanas kārtību. Konkrētajā gadījumā pārpratumu rada fakts, ka preču zīme “Olimp” sakrīt ar komandas nosaukuma transkripciju latīņu alfabēta burtiem. Tas gan nav pretrunā ar OHL nolikumu vai Valsts valodas likumu, skaidro centra pārstāvis Viesturs Razumovskis. OHL nolikumā teikts, ka spēlētāju identificē pēc numura un uzvārda uz formas krekla. Nolikums nemaz nepieprasa uz krekliem izvietot komandas nosaukumu, tikai nosaka, ka viesu komanda spēles aizvada gaišas krāsas formas tērpos, bet laukuma saimnieki – tumšas, kontrastējošas krāsas formās. Tātad "Olimp" kirilicā var palikt, jo tā ir preču zīme, nevis nosaukums.
Preču zīmes ataino to oriģinālajā veidolā. Valsts valodas centrs arī pauda nostāju, ka LHF būtu stingrāk jāreglamentē klubu aktivitātes, kur "Olimp" kādā situācijā varētu tikt traktēts kā komandas nosaukums. Ja kādā konkrētā informatīvā materiālā "Olimp" būs rakstīts kirilicā, bet tas būs traktējams kā komandas nosaukums, tad tas jau būtu valodas likuma pārkāpums. Tas neattiektos uz kluba atribūtiku, jo tā netiek uzskatīta par informatīvo materiālu.
Kā norādīts Latvijas Hokeja federācijas paziņojumā, “Olimp” komandas vadītājs Nikolajs Sirotkins solīja, ka “Olimp” komandas nosaukums tiks izvietots redzamā vietā uz krekliem arī ar latīņu alfabēta burtiem.
Valsts valodas centrā ir vērsušies iedzīvotāji un pauduši sašutumu par to, ka 2019. gada 25. maijā notikušajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija kandidātu saraksti, kuros kandidātu personvārdu rakstība neatbilst spēkā esošajām literārās valodas normām. Turklāt viens no jautājumiem bija: vai ir juridiski pareizi, ka valsts institūcijas izdots dokuments nav valsts valodā, un vai tāds var būt spēkā esošs.
Iepazīstoties ar kandidātu sarakstiem, konstatēts, ka saraksta "Latvijas Krievu savienība" 4. kandidāta, Spānijas pilsoņa Alekseja Širova Bagtjukova (Alexei Shirov Bagtiukov) un saraksta "Centra partija" 2. kandidāta, Vācijas pilsoņa Valdemāra Herta (Waldemar Herdt) personvārds nav atveidots saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām, tādējādi pārkāpjot Valsts valodas likuma 19. panta pirmās daļas prasības.
Valsts valodas likuma 19. panta pirmā daļa noteic, ka personvārdus atveido saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un raksta atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām, [..].
Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka likumdevējs ir noteicis vienotu pieeju personvārdu atveidei un rakstībai Latvijas teritorijā, un tāda pieeja attiecināma arī uz vēlēšanu zīmēm, kas turklāt ir arī vēlēšanu rezultātu apliecinošs dokuments.
Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma 10. panta piektā daļa noteic, ka kandidātu sarakstam un tam pievienotajiem dokumentiem jābūt sagatavotiem valsts valodā un Centrālās vēlēšanu komisijas noteiktajā kārtībā (Eiropas Parlamenta vēlēšanu kandidātu sarakstu iesniegšanas instrukcijas 7.4. apakšpunkts).
Saskaņā ar šā likuma 14. panta pirmo daļu, kandidātu saraksti, kas iesniegti, ievērojot šā likuma prasības, tiek reģistrēti Centrālajā vēlēšanu komisijā, un kandidātu saraksta iesniedzēji tiek informēti par pieņemto lēmumu.
Tā kā šādi kandidātu saraksti ir reģistrēti, secināms, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai ir bijuši motīvi šādu lēmumu pieņemt un uzskatīt to par likumīgu.
Ņemot vērā Valsts valodas likumā ietverto regulējumu, kā arī sabiedrības pamatoti izteiktās šaubas par šādas personvārdu atveides pareizību, jāteic, ka līdzšinējā Centrālās vēlēšanu komisijas vēlēšanu kandidātu sarakstu iesniegšanas un reģistrācijas prakse nav tikusi realizēta saskaņā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma 10. panta piektās daļas mērķi un jēgu.
Centra kā kompetentas iestādes ieteikums Centrālajai vēlēšanu komisijai ir turpmāk praksē piemērot Valsts valodas likuma 19. panta otrajā daļā ietverto personvārdu atveides principu, proti, personas vārdu un uzvārdu atveidot valsts valodā un papildus (iekavās) norādīt tā oriģinālformu.
Valsts valodas centra atzinumi par vietvārdu atbilstību Ministru kabineta 2012. gada 10. janvāra noteikumu Nr. 50 "Vietvārdu informācijas noteikumi" prasībām ir ekspertu atzinumi, un tie nav ne apstrīdami, ne pārsūdzami.
Saskaņā ar šo noteikumu 16. punktu atzinumus sagatavo Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisija, un tie ir saistoši šo noteikumu III nodaļā minētajām vietvārdu piešķīrējinstitūcijām. Turpretī pašvaldības pieņemtais lēmums par oficiālo vietvārdu un oficiālo paralēlnosaukumu piešķiršanu, vietvārdu statusa maiņu un rakstības formas precizēšanu ir administratīvais akts, kas var tieši skart privātpersonas tiesiskās intereses, un tas ir apstrīdams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Saskaņā ar šo noteikumu 8. punktu privātpersonas oficiālo vietvārdu un oficiālo paralēlnosaukumu veidošanā Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā sadarbojas ar šo noteikumu III nodaļā minētajām vietvārdu piešķīrējinstitūcijām. Priekšlikumus par oficiālo vietvārdu un oficiālo paralēlnosaukumu piešķiršanu, vietvārdu statusa maiņu un rakstības formas precizēšanu dabas objektiem privātpersonas iesniedz izvērtēšanai attiecīgajā pašvaldībā. Pašvaldība pieņem lēmumu par priekšlikuma tālāku virzību vai noraidīšanu, sniedzot pamatotu atbildi privātpersonai. Lēmuma pamatojums šādos gadījumos ir Valsts valodas centra atzinums, kā arī papildu apsvērumi pēc attiecīgās pašvaldības ieskatiem.
Sniedzam skaidrojumu par publisku pasākumu nosaukumu veidošanu arī latgaliešu rakstu valodā.
Sniedzam skaidrojumu par normatīvo aktu prasībām attiecībā uz tulkojuma nepieciešamību svešvalodā esošiem dokumentiem, tai skaitā personas izglītību vai kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, kurus glabā iestāžu lietvedībā.
Valsts valodas centra ieskatā personas rakstveida pieteikums par iespējamu administratīvu pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu ne vienmēr ir uzskatāms par Valsts valodas likuma 10. panta otrajā daļā noteikto izņēmuma gadījumu, kad pieļaujama svešvalodā sastādītu dokumentu pieņemšana bez tulkojuma valsts valodā.
Vai atļauts izkārtnēs lietot svešvalodu vai svešu alfabētu burtu virknes? Kādos gadījumos to drīkst darīt, bet kādos - likums to liedz? Kad nosaukums jātulko, bet kad pietiek ar tā atveidi latīņu burtiem? Vai preču zīmes statuss attaisno svešvalodas lietošanu?
Ikdienā nākas saskarties ar dažādi atveidotiem uzrakstiem un izkārtnēm (turpmāk – nosaukumi), lielākoties, pilsētvidē, un līdz ar to arī ar neizpratni par to, vai pastāv nosacījumi, kas jāievēro, “izrotājot” pilsētu, ciemu vai šosejas malu ar izvēlēto publisko informāciju.