Ministru kabineta 2000. gada 22. augusta noteikumu Nr. 294 "Noteikumi par iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumu un pasākumu nosaukumu veidošanu un lietošanu" 14. punkts noteic, ka valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī uzņēmējsabiedrību, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, rīkoto pasākumu nosaukumus veido un lieto valsts valodā.
Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa noteic, ka valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Izvērtējot šā panta tvērumu, secināms, ka latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas vēsturiskais paveids, kura saglabāšanu, aizsardzību un attīstību nodrošina valsts. Līdz ar to viens no saglabāšanas veidiem būtu informācijas sniegšana, respektīvi, publisku pasākumu, kuri notiek Latgalē, nosaukumu veidošana latgaliešu rakstu valodā. Latviešu valodas vēsturiskā reģionālā paveida – latgaliešu rakstu valodas – rakstību reglamentē ar Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu ortogrāfijas apakškomisijas 2007. gada 28. septembra lēmumu Nr. 1 apstiprinātie "Latgaliešu rakstības noteikumi / Latgalīšu raksteibys nūsacejumi", kas izdoti ar mērķi nodrošināt latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību (pieejami vietnē https://www.vestnesis.lv/?menu=doc&id=164904).
Tādā veidā tiek īstenots viens no Valsts valodas likuma mērķiem, kas nostiprināts šā likuma 1. panta 2. punktā: nodrošināt latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Taču Valsts valodas likuma mērķis paredz arī nodrošināt tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā (1. panta 3. punkts). Šajā punktā ir definētas tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā, tostarp arī Latgalē. Līdz ar to arī jebkuram būtu tiesības izlasīt publisku pasākumu nosaukumus, kas rakstīti, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas.
Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms: tā kā latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas paveids, kuras saglabāšanu, aizsardzību un attīstību nodrošina valsts, tad publisku pasākumu rīkotājiem ir tiesības veidot pasākumu nosaukumus latgaliski, taču, lai nodrošinātu tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā, pasākuma nosaukumi būtu veidojami arī, ievērojot latviešu valodas literārās normas. Tātad līdztekus latgaliešu rakstu valodā veidotajiem nosaukumiem tie rakstāmi arī latviešu literārajā valodā.
Valsts valodas likuma 21. panta septītā daļa noteic: ja līdztekus valsts valodai informācijā lietota arī svešvaloda, tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā. Lai gan latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas vēsturiskais paveids, nevis svešvaloda, jāņem vērā, ka attiecībā uz tiesību normu tulkošanu to kopsakarā un savstarpējā saistībā Administratīvā procesa likuma 17. panta otrā daļa paredz arī analoģijas metodes lietošanu. Tātad šādos gadījumos, izmantojot analoģiju ar Valsts valodas likuma 21. panta septītās daļas tiesību normu, publiskās informācijas izvietošanā jāievēro tas pats princips, proti, vispirms dodams pasākuma nosaukums oficiālajā saziņā lietojamā formā jeb latviešu literārajā valodā, bet pēc tam – šā pasākuma nosaukums vietējā formā jeb latgaliešu rakstu valodā.