Šajā izdevumā ievietoti Eiropas Kopienas dibināšanas līguma konsolidētā teksta (Amsterdamas Līguma redakcijā) un Nicas Līguma latviskie tulkojumi.
Eiropas Kopienas dibināšanas līgums, kurš parakstīts Romā 1957. gada 25. martā un stājies spēkā 1958. gada 1. janvārī, ir viens no diviem Eiropas Savienības pamatlīgumiem. (Šo līgumu dažkārt sauc arī par Romas Līgumu).
Ar šo līgumu ir izveidota supranacionāla organizācija - Eiropas Kopiena. Tās pamatā ir līgums starp valstīm - Kopienas dalībniecēm. Eiropas Kopiena nav parasta starptautiska organizācija, jo tās kompetencē ir arī izdot savas tiesību normas, kas dalībvalstīs darbojas tieši un nepastarpināti. Taču Eiropas Kopiena nav arī federāla valsts, jo dibināšanas līgums resp. tā grozīšana (vai uzteikšana) paliek suverēno dalībvalstu rokās. Tātad Eiropas Kopiena ir starptautisks veidojums sui generis, kas pēc savas formas atrodas starp valsti, no vienas puses, un starptautisku organizāciju, no otras puses.
Eiropas Kopienas dibināšanas līgums, kas šeit ievietots patlaban spēkā esošajā Amsterdamas Līguma redakcijā (šī redakcija ir spēkā no 1999. gada 1. maija), nosaka Eiropas Kopienas darbības pamatus, pilsonību, pilsoņu brīvības, Kopienas politiku dažādās jomās, Kopienas institucionālo uzbūvi.
Otrs Eiropas Savienības pamatlīgums ir Līgums par Eiropas Savienību, kurš parakstīts 1992. gada 7. februārī Māstrihtā (tādēļ to neoficiāli sauc arī par Māstrihtas Līgumu). Šis līgums ir spēkā no 1993. gada 1. novembra. Ar to tika izveidota Eiropas Savienība, kas sevī "ietver" Eiropas Kopienu. Ja Eiropas Kopienas mērķis ir dalībvalstu integrācija ekonomikas jomā (kuru dēvē arī par Eiropas integrācijas "pirmo pīlāru"), tad Eiropas Savienība kā īpašs veidojums šo mērķi papildina ar diviem jauniem (politiskiem) mērķiem - tā nosaka dalībvalstu sadarbību ārpolitikā un drošības politikā (t.s. "otrais pīlārs") un iekšpolitikā un tieslietās (t.s. "trešais pīlārs").
Abi minētie līgumi kopā veido šodienas Eiropas Savienības tiesisko pamatu. Tādēļ šos abus pamatlīgumus bieži dēvē arī par "Eiropas Savienības faktisko konstitūciju". Iespējams, ka nākotnē šos līgumus tiešām varētu nomainīt oficiāla konstitūcija kā vienots juridisks pamatdokuments.
2000. gada 7. - 9. decembrī Nicā tika apstiprināts jauns līgums - Nicas Līgums. Tas tika parakstīts 2001. gada 26. februārī.
Nicas Līgums, tāpat kā Amsterdamas Līgums, nav patstāvīgs pamatlīgums, bet gan līgums, ar kuru tiek grozīts Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un Līgums par Eiropas Savienību.
Pēc Amsterdamas Līguma Nicas Līgums tagad veido jaunu, kārtējo integrācijas pakāpi. Tajā arī ir noteikts, ka 2004. gadā ir jāsagatavo jauns līgums par abu pamatlīgumu grozījumiem. Tātad Nicas Līgums faktiski pirmo reizi nosaka, ka abu pamatlīgumu grozījumi turpmāk notiks regulāri un kļūs par procesu.
Nicas Līgums (kopā ar pielikumiem) ir ļoti būtisks Latvijai, jo tas nosaka arī jauno kandidātvalstu uzņemšanas procedūru un izmaiņas Eiropas Savienības institucionālajā sistēmā pēc pakāpeniskas jauno dalībvalstu uzņemšanas. Tajā, starp citu, ir noteiktas arī Latvijas pārstāvības kvotas Eiropas Savienības institūcijās.
Nicas Līgums vēl nav stājies spēkā. Pēc tam, kad Īrija to referendumā ir noraidījusi, jautājums par tā spēkā stāšanos ir kļuvis sarežģītāks. Iespējams, ka Īrijā notiks atkārtots referendums. Katrā ziņā paredzams, ka jaunu dalībvalstu uzņemšana netiks aizkavēta.
Šajā izdevumā ievietotie līgumu tulkojumi ir pamatavots visiem, kas interesējas par Eiropas Savienību un Latvijas virzību uz iestāšanos tajā.
Tulkojumus ir veicis Tulkošanas un terminoloģijas centrs, dodot savu ieguldījumu latviešu terminu un jēdzienu veidošanā, tādā veidā veicinot modernās latviešu valodas saturiskā apjoma un jēdzieniskā dziļuma palielināšanu. Tas palīdz tuvināt latviešu valodu lietotāju reālajām vajadzībām.
Egils Levits,
Eiropas Cilvēktiesību
tiesas tiesnesis