Valsts valodas lietojums un vajadzības darba vietās

IEVADS

Ikvienas tautas un valsts politiskajos, ekonomiskajos un kultūras procesos ir svarīga valodas kā nacionālās apziņas elementa un valodas kā komunikācijas līdzekļa dinamiskā attīstība. Valodas vajadzības un lietojums ir nozīmīgi faktori, lai nodrošinātu kā valodas attīstību, tā aizsardzību. Valodas vajadzības un lietojums ir tieši saistāms arī ar valodas apguves procesu.

Konkrētā pētījuma ietvaros jēdziens 'valodas vajadzības' saistīts ar valodas zināšanu un prasmju apjomu, kas nepieciešamas sekmīgai darba pienākumu veikšanai, darba ņēmējam kontaktējoties ar klientu jeb patērētāju.

Latviešu valodas kā valsts valodas prasme un lietojums ir viens no būtiskākajiem faktoriem Latvijas sabiedrības integrācijā. Latviešu valodas prasme ir nozīmīga, jo lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā nodrošina darba un izglītības iespējas.

Valsts valodas likums (pieņemts 1999. gada 9. decembrī; stājies spēkā ar 2000. gada 1. septembrī) nosaka latviešu valodas kā valsts valodas statusu, kā arī paredz latviešu valodas lietojumu, vajadzības un regulē tās. Latviešu valodas saglabāšanas, aizsardzības un attīstības nolūkā tika noteiktas tās institūcijas, kurās latviešu valoda jālieto obligāti.

Likums nosaka latviešu valodas lietošanu un aizsardzību valsts un pašvaldību iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), izglītības sfērā un citās jomās. Valodas lietošana privātās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un attiecībā uz pašnodarbinātām personām tiek regulēta tādā gadījumā, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību un tās aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietās, sabiedriski administratīvo uzraudzību u.tml.).

Likumsakarīgi - valodas vajadzības un lietojums vistiešākā veidā saistīts ar konkrētiem amatiem un profesijām. Valsts valodas zināšanu apjomu, kāds nepieciešams Valsts valodas likuma 6. panta l.,2.,3. daļā minētajām personām, un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets. Tika izstrādāti un pieņemti Noteikumi par profesionālo un amatu pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību (Ministru kabineta noteikumi 2000.gada 22. augustā Nr. 296), kā arī veidots šo noteikumu 1.pielikums Amatu un profesiju iedalījums atbilstoši nepieciešamajam valsts valodas prasmes līmenim un pakāpei un 2. pielikums Amatu un profesiju iedalījums atbilstoši nepieciešamajam valsts valodas prasmes līmenim un pakāpei privāto iestāžu, organizāciju un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem.

Izstrādājot minētos dokumentus, tika ņemti vērā amatu un profesiju raksturojumi, taču netika veikti plašāki pētījumi par valodas vajadzībām un lietojumu konkrētos amatos un profesijās. Izsekojot latviešu valodas lietojumam darba vietās (LR TM Valsts valodas centrs), kā arī latviešu valodas prasmes apguves (LVAVP un citi latviešu valodas apguves kursi) un pārbaudes procesiem (IZM ISEC Valsts valodas atestācijas daļa), bija jāsecina, ka nav pietiekoši apzinātas latviešu valodas vajadzības un lietojums konkrētos amatos un profesijās. Taču šāds darbs ir apjomīgs un ilglaicīgs, tādēļ loģiski to dalīt vairākos posmos, katram no tiem izvirzot konkrētus mērķus un uzdevumus.

Šī pētījuma ietvaros galvenā uzmanība tika veltīta pašreizējās situācijas izpētei un analīzei, akcentējot galvenās problēmas, kas saistītas ar latviešu valodas vajadzībām un lietojumu darba vietās, kā arī piedāvājot šo problēmu eventuālo risinājumu. Īpaša uzmanība tika veltīta arī jautājumam, kā reālās valodas vajadzības konkrētos amatos un profesijās atbilst valodas prasmes līmeņu aprakstos izvirzītajām prasībām. Šis jautājums ir aktuāls, jo saistīts ar latviešu valodas kā otrās valodas apguvi un lietojumu un ir vistiešākajā saistībā ar valsts valodas prasmes pārbaudi darba vajadzībām.

Konkrētā pētījuma ietvaros nav iespējams sniegt visu amatu un profesiju, kas ietvertas MK noteikumu Nr. 296 1.pielikumā (aptuveni 3175 amati un profesijas), valodas vajadzību un lietojuma analīzi. Detalizētāk tika pētītas tās profesijas un amati, kas nosacīti saistītas ar pakalpojumu sfēru (santehniķis, pasažieru transporta konduktors, šoferis) un kurās reālais valodas lietojums un vajadzības, veicot darba pienākumus, neatbilst MK noteikumu Nr.296 1.pielikuma prasībām (piem., saimniecības māsa, medicīnas māsas, sanitāre). Turklāt tika pētītas ikdienas valodas vajadzības un lietojums, nevis speciālā lietojuma vai profesionālā valoda, jo pētījuma pamatkoncepcija ir valodas lietojuma un vajadzību analīze no klienta, patērētāja pozīcijām.

Pētījumā praktiskā pieredze un iegūtie materiāli tika vienoti ar teorētiskajām atziņām par komunikatīvo pieeju valodas apguvē, lietojumā un valodas prasmes pārbaudē.

Izstrādājot pētījumu, tā autori balstījās gan uz Eiropas valstu pētījumiem par valodas vajadzībām darba vietās, gan uz sociolingvistisko pētījumu pamatatziņu, ka valodas vidi un kvalitāti visvairāk ietekmē valodas reālais lietojums, gan uz iepriekš izstrādātajiem šāda rakstura pētījumiem (piem., Pakalpojumu sfērā strādājošo ikdienas valodas vajadzību izpēte, Rīga, 2002).

Pētījuma struktūra dalāma četrās pamatdaļās: pētījuma zinātniski teorētiskais un praktiskais pamatojums; situācijas analīze; konkrēto amatu un profesiju valodas lietojuma un vajadzību analīze; secinājumi un ieteikumi.

Pētījumam pievienots Pielikums, kurā iekļauti pētījuma gaitā izmantotie materiāli, shēmas, tabulas un diagrammas.